Reverberācija un dziļuma psihoakustika

Ko reverbs patiesībā izsaka

Katra akustiskā telpa rada vienu un to pašu pamatstruktūru: tiešo skaņu, agrīno atstarojumu kopu, kas ienāk pirmo desmitu milisekunžu laikā, un blīvāku, izkliedētāku vēlīno reverberācijas asti. Dzirdes sistēma lēmuma pieņemšanai par to, cik tālu atrodas skaņas avots un cik liela šķiet apkārtējā telpa, izmanto šo daļu savstarpējo līdzsvaru, nevis kādu no tām atsevišķi. Palielinot reverba sūtījumu vokālam, jūs nepievienojat abstraktu "gaisotni" — jūs tieši ietekmējat tiešās un atstarotās skaņas attiecību, ko dzirdes sistēma izmanto attāluma novērtēšanai.

Šis secinājums nav pasīvs. Pētījumi par uztveres kompensāciju reverberācijas ietekmei izolētos testa vārdos rāda, ka klausītāji, vērtējot dzirdēto, aktīvi pielāgojas telpas raksturlielumiem, nevis uztver reverberācijas radīto krāsojumu kā nemainīgu izkropļojumu ^[10]. Praktiski tas izskaidro, kāpēc reverba aste, kas izolēti skan pārmērīgi, uztverē bieži pazūd, tiklīdz parādās citi elementi — dzirdes sistēma kompensē telpu, nevis tikai to dzird.

Reālas telpas pret algoritmiem, un kāpēc atšķirība ir mazāka, nekā šķiet

Producenti strīdas par konvolūcijas un algoritmisko reverbu, it kā uztveres atšķirība starp reālu un mākslīgu reverberāciju būtu pati par sevi saprotama. Tas ir pārbaudīts tieši. Pētījums, kurā salīdzināta uztveres līdzība starp mākslīgas reverberācijas algoritmiem un reālu reverberāciju, atklāja, ka abas var padarīt pietiekami līdzīgas, lai atšķirība vairs nebūtu tas, kas ir nozīmīgs miksēšanas lēmumam ^[5][7]. Atsevišķi pētījumi, kuros novērtēts reāli ierakstīts telpas audio pret mākslīgu gaisotni imersīvo audio sistēmu aizmugurējos kanālos, aplūkoja to pašu jautājumu telpiskā audio kontekstā, sniedzot līdzīgi nosacītu atbildi — mākslīgā reverberācija nav sliktāka alternatīva visos aspektos, tā ir citāds kompromisu kopums ^[8].

Praktiskais secinājums ir tāds, ka "autentiskuma" dzīšanās reverba algoritmā parasti risina nepareizu problēmu. Kā pierādīts, klausītāji pamana sliekšņa uzvedību — vai reverberācijas aste vispār ir dzirdama neideālā, neizkliedētā laukā —, kas ir tieši izmērīta ^[9], un to, kā šī aste tiek sadalīta starp abām ausīm, kas maina uztverto platumu un pozīciju ^[10]. Tie ir miksēšanas lēmumi. Konvolūcijas pret algoritmisko izvēle galvenokārt ir darbplūsmas lēmums.

Viens rīks: ko katrs reverba parametrs patiesībā kontrolē

Reverba spraudņa regulatoru lasīšana šīs tabulas kontekstā ir noderīgāka nekā tā gatavo iestatījumu nosaukumu lasīšana. "Hall" un "Plate" apraksta noslāpēšanas raksturu; tie neko nepasaka par priekškavējumu vai binaurālo izkliedējumu, kur patiesībā notiek lielākā daļa uztveres darba miksā.

Reverbs kā dzirdes-AR problēma, nevis dekorācija

Nesenie pētījumi par vēlīnās reverberācijas un reverberācijas laika modificēšanu papildinātās dzirdes realitātē divās dažādās telpās ir noderīgs jauns skatījums uz producēšanu, lai gan tie nāk no pavisam cita pielietojuma ^[1]. Pamatjautājums — kā dzirdes sistēma atjaunina savu spriedumu par telpu, kad vēlīnais reverberācijas lauks tiek mainīts neatkarīgi no visa pārējā — ir tieši tas jautājums, uz kuru producents atbild ikreiz, kad automatizē reverba sūtījumu. Reverba dizains ir kontrolēta dzirdes-AR problēma: jūs projektējat fiktīvu telpu un liekat klausītājiem tai noticēt, izmantojot tikai tās norādes, ko, kā zināms, dzirdes sistēma ņem vērā.

Mērījumu pētījumi par reverberācijas laika novērtēšanu, tostarp divpakāpju algoritmi noslāpēšanas laika iegūšanai no ierakstītiem signāliem, šeit ir nozīmīgi mazāk iespaidīga iemesla dēļ: tie ir pamatā tam, kā darbojas spraudņi "telpas pielāgošanai", un tam, kāpēc to sekmes dažādos avota materiālos ir nevienmērīgas ^[3][4].

Praktisks ietvars

Pieejiet reverba lēmumiem šādā secībā, jo tā atspoguļo secību, kādā dzirdes sistēma izmanto norādes:

1. Vispirms iestatiet tiešās un atstarotās skaņas attiecību, izmantojot sausā/mitrā signāla līdzsvaru. Jau tas vien nosaka šķietamo attālumu.
2. Otrkārt, iestatiet priekškavējumu, lai avots ar izteiktiem pārejas procesiem (vokāls, mazā bunga) paliktu saprotams, pirms ienāk telpa.
3. Treškārt, iestatiet noslāpēšanas laiku, lai noteiktu telpas izmēru un raksturu, kad attālums jau ir pareizs.
4. Visbeidzot iestatiet binaurālo izkliedējumu, lai noteiktu platumu — tā ir vissmalkākā regulēšana un tā, kas visvieglāk pazūd, ja iepriekšējie trīs soļi ir nepareizi.

Šī procesa veikšana pretējā secībā — sākumā izvēloties gatavo iestatījumu pēc tā noslāpēšanas rakstura un pēc tam cīnoties ar miksu, lai panāktu pareizu attālumu — ir izplatīta kļūda, un tā drīzāk ir secības kļūda, nevis gaumes kļūda.

Biežāk uzdotie jautājumi

Saistītā literatūra

• Dzirdes maskēšana: kāpēc jūsu mikss skan duļķains
• Ko sintēze patiesībā dara